Par to vilni
Domāju līdzīgi. 
Super ieteikums
Dont take life so seriosly. Youll never get out of it alive.
Atradu kaut kur pa forumiem.
Par to pasākumu (Open gallery)
Par pasākumu kopumā man gribas teikt tikai labus vārdus. Uģis tiešām bija pacenties un izskatījās tas viss ļoti smuki. Vienīgi žēl, ka nepaņēmu līdzi foto kameru. Dažas bildes gan var aplūkot šeit , tikai diezgan sliktā kvalitātē.
Viss pasākums notika uz tepera ezera mazās saliņas, kur bija uzstutētas divas skatuves. Visapkārt saliņai bija aplikti celtniecības nožogojumi, kā arī tādi paši uz tilta, kas tiešām lika domāt par to, ka par pasākumu ir padomāts, nevis vienkārši uzstutēta būda, kur iedzīts dj. Ienākot teritorijā pretī pavērās skats uz ūdeni, kurā atspīdēja gaismas no lielās skatuves, kā arī apkārt izvietotās lāpas, kas kopā izskatījās nudien romantiski.
Par mūziku.
Pirmās mūzikas skaņas klausījāmies no ezera otras puses, pie kartingtrases, skatoties kā mitsubishi, 2xsubari, golfs un bmw trennējas rītdienas eiropas sacensībām. Skanēja tāds viegls soulfull house, tieši tāds kā man patīk. Vēlāk devāmies uz otru krastu uz pašu pasākumu. No sākuma ar mīļumu nevarējām izdomāt iet vai neiet, bet mc pierunāja - nenožēloju, ka piekritām. Vienu brīdi gan likās, ka baigais sviests, jo mūzika pamainījās no soulful uz bum-bum house, kas kaut kā pavisam negāja pie sirds(ir aizdomas, ka no attāluma tas vienk. izklausījās savādāk un bija pa daudz zemo skaņu). Tomēr tajā pašā laikā otrā teltī divas meitenes sāka spēlēt regeju un vēlāk sāka jaukt kopā regeju ar house un/vai drum’n'bass, kas lika sirdij kustēties mazliet straujāk. 
Pēc meitenēm savu mūziku rādīja dj Bazis kopā ar Rihardu Zaļupi. Bazis lika elektronisko mūziku, Rihards spēlēja uz bungām(tām, kuras ar rokām dauza). Neskatoties uz to, ka beigās aizgāja bum-bum, tad kopumā arī viņi nospēlēja vienkārši lieliski.
Par cilvēkiem.
Dzimtajā pusē nebiju sen bijis uz kādu pasākumu un likās ļoti savādi, ka pazīstu/zinu katru otro cilvēku un par ļoti daudziem varu kādu stāstu izstāstīt.
Piemēram, bija viens cilvēks, kurš viens vēljoprojām ierodas uz visiem pasākumiem, kas tur notiek. Tāpat bija cilvēks, kuru neesmu nevienā pasākumā redzējis skaidrā. Bija senāki un ne tik seni bijušie klasesbiedri. Un tas viss kopumā radīja tādu savādu sajūtu, kuru nemācēšu tā īsti aprakstīt. Katrā ziņā cilvēki varēja būt mazliet vairāk - no vienas puses. No otras puses bija tieši tik daudz, lai nebūtu jāspiežas, jārīvējas, jāspraucas, utt.
Vienīgais, kas tiešām likās nesaistošs bija “go go” dejotājas, kuras dejoja vienu soli pa apli un izskatījās kā uzvilktas lelles burtiskā nozīmē.
Līdz ar pasākumu saprotu, ka lēnām sāku attālināties no elektroniskajām bum-bum skaņām un arvien vairāk dodu priekšroku kaut kam savādākam, kaut kam mainīgākam, kaut kam, ko var izjust, utt. Un arvien vairāk tādi bum-bum veidīgie liekas garlaicīgi un pat stulbi.
Nobeigumā varu vēlreiz teikt, ka pasākums ir izdevies un ļoti priecājos, ka aizgāju. Šis bija pirmais tāda veida pasākums dzimtajā pusē un cerams Uģim tas atmaksājās, lai būtu iedvesma organizēt arī turpmāk pa kādam līdzīgam pasākumam.
Aizdomājos
Kārtējo reizi aizdomājos par alkohola problēmām. Sāku meklēt informāciju googlē par alkohola lietošanu pasākumos un uzdūros savam rakstam. Izlasīju pēdējo komentāru, kuru, starp citu, biju arī pirms tam izlasījis, bet šoreiz arī aizdomājos. Par to mazliet vēlāk. Vispirms par alkoholu.
Par alkoholu man lika aizdomāties sestdien apmeklētais pasākums. Kā jau parasti šādos pasākumos, arī tur bija aldara “alus būdas”, kuras ieraugot atcerējos, ka vienreiz jau aizdomājos par to kāpēc šādos pasākumos tiek tirgots alkohols.
Es saprotu, ka ir viens ļoti liels iemesls - nauda, jeb ienākumi no alkohola tirdzniecības. Bet! vai tas ir normāli, ka šādos pasākumos praktiski jebkura vecuma cilvēks var dabūt alkoholu? Un bieži vien šāda veida pasākumos tiek iekšā praktiski jebkura vecuma cilvēki un tur bija meitenes, kurām neizskatījās vairāk par 9/10 gadiem.
Likumā ir rakstīts tā: “Ievērojot šā likuma un citu normatīvo aktu prasības, pašvaldības nosaka alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības īpašu kārtību izbraukuma tirdzniecībā sabiedrisko pasākumu norises vietās.”, tas nozīmē, ka pašvaldībām ir pilnīga kontrole pār to, kas notiek pasākumos, kas savukārt nozīmē to - jo lielāki ieņēmumi no pasākuma, jo labāk. Tas ir ļoti savādi, it īpaši mūsu situācijā, kad tiek sasniegti jauni alkohola patēriņa rekordi. Es arī saprotu, ka valstij jau izdevīgi, utt, bet tomēr - tā nav plānošana ar skatu nākotnē.Turpinot tā pat, pēc dažiem gadiem mūsu jaunā paaudze būs viens vienīgs dzērāju bars, kam nebūs ko maksāt nodokļos. Protams, pārspīlēju, būs cilvēki, kas pārmērīgi nelietos alkoholu, domās par ģimeni, utt, bet tie cilvēki tiešām domās par ģimeni un brauks uz valstīm, kur ģimenei drošāk.
Vai tiešām ir tā, ka valdība nevar aizliegt tirgot alkoholu šādos pasākumos vai arī tas vienk. ir tāds “pofigs” uz to visu(lai tikai lielāki ienākumi)?
Par to plānu atļaut tirgot alkoholu no 20 gadiem. Tas kaut ko mainīs? Es domāju, ka nemainīs. Tāpat kā līdz šim alkoholu var dabūt gan pēc 22:00, gan arī 16 gadus veci puišeļi, kas izskatās pēc 25 gadus veciem. Dažreiz rodas sajūta, ka valdība kaut ko dara tikai, lai izskatītos, ka viņi dara. Problēmas, protams nav tikai valdībā, arī vecākos, audzināšanā, sociālajā stāvokli, utt, tomēr valdībai būtu jabūt pirmajai, kas rāda priekšroku, nevis sīkam e-dienasgramatas autoram kā man. Runājot par to, ko valdība dara. Liekas, ka viņi tā īsti neizprot situāciju. Viņi nedzīvo mazpilsētās, mikrorajonos, utt, viņi dzīvo personīgajās mājās, es domāju, ka viņi pat īpaši neapmeklē publiskos pasākumus, piemēram, dažādu izpildītāju koncertus. Tādā veidā viņi redz tikai to, kas notiek viņiem apkārt un nemaz nezin, “kas ir tur ārā”(:D). Un kā lai tādi cilvēki vada valsti? Vēl varu pieminēt to, ka dzimtajā pilsētā visi zin, kur ir “točkas” un ko tur var dabūt, bet ir dzirdētas tādas lietas, ka paši policisti iet tur “iepirkties” .. baumas, bet secinājumus izdariet paši.
Par Artūra komentāru.
Kad sāku meklēt googlē informāciju, domāju paskatīties tikai, kas jauns šajā jomā un nedomāju rakstīt rakstu. Bet! Artūram ir taisnība. Cilvēki jūtas apdraudēti, jo es esmu uzrakstījis par globālu problēmu, kas tiešām ir problēma, bet daudziem liekas normāli. Tāpēc pieminētā raksta komentētājs tā aizsvilās. Es, protams, nerunāju par tiem, kas paņem vakarā vienu aliņu un skatoties filmu izdzer, bet gan par tiem, kas katrā “tusā” ir vienkārši “autā”. Bet es to nesaprotu un ir grūti būt tam, kurš nesaprot. Iespējams pat, ka es saprotu un iespējams, ka pat labāk nekā tie kuriem alkohols ir vienīgais veids kā izklaidēties. Katrā ziņā gribētu paprasīt kādai no valsts iestādēm pamatojumu kāpēc šādos publiskos pasākumos ir atļauts tirgot alkoholu. Varbūt kāds zin, kam sūtīt tādu epastu?
Turpinot par komentāru. Komentāra beigās ir teksts: “No manas puses, visu cienju shim cilveekam tieshi deelj taa, ka vins atlaujas dziivot ar saviem principiem, un nemainiit tos “baltos kreklus” peec vajadziibas un peec apkaarteejo cilveeku noskanjas. Tas gan nav tas vieglaakais veids kaa dziivot..”. Tas nav viegls veids kā dzīvot un vēljovairāk tāpēc, ka esmu cilvēks, kurš šausmīgi pielāgojas apkārtējiem, tomēr doma vien, ka ir vismaz viens cilvēks, kas respektē kādu manu izvēli ir ļoti uzmundrinoša un cerams liks arī citiem aizdomāties.
Labākā vieta pasaulē
Kura tev būtu labākā vieta pasaulē, kur tieši tu gribētu dzīvot? Neskatoties uz tādām lietām kā ceļa izmaksas, dzīvošanas izmaksas, utt.. Hawaii, Philippines, California, Australia, New Zealand, bet varbūt tevi saista tādas vietas kā Islande?
Sports un psiholoģija
Tikko radās man tāda interesanta doma. Par ko domā mūsu hokejisti kāpjot uz ledus? Viņi noteikti domā par to kā jāuzvar - pozitīvā gadījumā - savukārrt negatīvā gadījumā: “Nevajag zaudēt .. nevajag zaudēt”. Nezinu no kurienes tā, bet man ir radusies sajūta, ka sportisti to visu dara kaut kā nepareizi. Visi ir redzējuši filmas, kur sportists uznāk/uzslido uz sava laukuma, ar tādu iedvesmas pilnu skatienu uz plašumu, kas paveras, kas savukārt rada skatītītājos tādu kā ilūziju, ka tā ir personāža lielā mīlestība, mīlestība pret spēli, spēja to izbaudīt. (man liekas, ka bija kaut kāda filma par jauniešiem - hokejistiem, kur tieši kaut kas līdzīgs bija). Tad nu lūk .. sajūta. Sajūta ir tāda, ka lielākā daļa sportistu neizbauda spēli, kas arī ir pie vainas tam, ka mēs netiekam diezko tālāk tajā visā. No vienas puses var jau saprast to, ka viņiem jādomā ko visa valsts teiks, ja viņi zaudēs, utt, bet, ja viņus tas uztrauc, tad viņi nekad nevinēs.
Daži citāti:
1. No filmas The Secret: “Zinātnieki veica eksperimentu, kurā olimpiskos sportistus palūdza domās veikt tās distances, kuras viņi parasti veic reāli dzīvē. Visinteresantākais, ka zinātnieki konstatēja faktu, ka tad, kad sportisti iztēlojās, ka viņi skrien, viņu smadzenes reaģēja absolūti tāpat un sūtīja muskuļiem tieši tādus pašus impulsus, kā reāli skrienot. Tas nozīmē, ka mūsu smadzenēm nav starpības starp to, ko mēs iztēlojamies un iedomājamies, vai redzam īstenībā.”
2. Īsti neatceros kā bija pareizi, bet kaut kad ļoti sen lasīju grāmatu par mācīšanos ar prieku, tur bija rakstīts apmēram tā: “Divas basketbola komandas, abas nedēļu vai divas gāja uz treniņiem, viena visu nedēļu aktīvi meta grozā sodas metienu, otra savukārt aktīvu treniņu vietā apsēdās laukuma vidū un iedomājās, ka met bumbu grozā, un beigās, ja pareizi atceros, kad abas sacentās soda metienos, tad tai otrajai bija tikai par kaut kādiem 80% vai 90% sliktāks rezultāts”
3. Atradu tādu kā aprakstu par to, kas notiek mūsu smadzenēs, kad mēs mēģinam kaut ko saskatīt un tur ir rakstīts par to, ka mēs koncentrējoties uz vienu lietu, citas lietas nemaz neredzam. Tur ir arī mazs testiņš.
Ko es ar to visu gribu teikt?
Man liekas, ka mūsu hokejisti koncentrējas uz neīstajām lietām, viņi iespējams koncentrējas uz uzvaru, bet ne uz to kā iedabūt ripuli vārtos vai arī gluži otrādāk, uz to, lai nezaudētu, nevis uz to kā dabūt to ripuli iekšā vārtos. Es, protams, piekrītu, ka mērķim vajadzētu būt uzvarai, bet kā vienmēr saka: “Uzvarēt nav galvenais”, tāpēc uzvaru vajag paturēt prātā, bet domāt gan par to kā trāpīt vārtos. Katrs pats var mēģināt veikt eksperimentu. Ja tev ir atkritumu kaste bez vāka(vai ar noņemamu vāku). Paņem kaut ko un mēģini trāpīt. Vēlāk paskaties uz atkritumu kasti, atceries, kur tā atrodas, aizver acis un iedomājies ceļu kas objektam jāveic, iedomājies to, kāds spēks jāpielieto, lai objekts veiktu konkrēto ceļu, atver acis un mēģini mest objektu. Man sanāca diezgan labi. Laikam jau visa lieta ir spējā koncentrēties uz uzdevumu - uz īsto uzdevumu.
p.s. Es negribētu redzēt tos visus komentārus par to, ka nav jau tik viegli un, ka viegli teikt .. tas tikai parāda cilvēka vēlmi necensties.
Pārlūki
Nākotne sāk jau izskatīties diezgan cerīga. Jeb tikko uzinstalēju IETester un FireFox 3 RC1. Nezinu kā viņi to ir panākuši, bet ieslēgt firefox pārlūku pagaidām(ar 2x tabiem un bez firebug) ir šausmīgi ātri, savukārt paskatoties aizņemto atmiņu, tas paliek arvien savādāk, jo tiek ielādēti 34mb, bet tas notiek apbrīnojami ātri. Savukārt pie 20 atvērtiem tabiem uzreiz sanāk kopā 120MB, bet, tomēr, tas notiek ātri. Jāpalieto kādu laiciņu, jāpatestē un tad jau manīs.
Savukārt par IETester. Neskatoties uz to, ka karas un aizņem daudz operatīvās atmiņas, tā tiešām ir ģeniāla programma. Varēja vēl tikai iebūvēt firefox, operas un safari “tabus” un developeris beidzot varētu beigt dzert nervu zāles(tas tā vispārīgi domāts).
Vai tiešām palieku vecs?
Šodien pēc sarunas ar kolēģiem par iphone, aizdomājos…
Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka es daudz lietas noliedzu un daudz lietas vispirms padomāju pirms rīkojos. Piemēram par to pašu iphone. Ja agrāk es varētu atļauties, tad vienk. būtu nopircis tikai tāpēc, ka tas ir kaut kas jauns un nenotestēts. Tagad ir tā, ka es īsti neredzu vajadzību priekš multimediju telefona, kurš maksā dārgāk par multifunkcionālu plaukstdatoru ar Windows Mobile 6. Agrāk man noteikti liktos, ka atslēgt taustiņus ar “slaideri” uz “touchscriina” būtu baigi forši, tagad es domāju, ka tikko iemainītajam LG KE820 arī interesanti var atslēgt taustiņus kā arī ielikt 2gb atmiņas karti(20ls?), lai varētu kādu mp3 paklausīties un kam vajag 8gb kā arī tas KE maksā tikai 115ls un ir ultra mazs. Agrāk es biju diezgan konservatīvs uz ēdienu un apģērbu, bet visur citur, it sevišķi, tehnikas jautājumos, baigi patika dažādi jaunumi. Tagad es pat nevaru atcerēties, kad pēdējoreizi būtu meklējis kādu jaunu softu. Vēlviena lieta ir tāda, ka man beidzot, beidzot ir piebesījis un tā pamatīgi, viss kas saistās ar datora pārinstalēšanu un to, ka pēc kāda laika sainstalētais dators sāk atkal kārties. (Vai tiešām būs pienācis tas īstais brīdis pāriet uz apple? :D)
Vēl es esmu pamanījis, ka es pēdējā laikā visam šausmīgi esmu sācis meklēt atbildi uz jautājumu - “Kāpēc?”, kas kaut kādā savā veidā ir radījis mazliet stingrāku attieksmi pret visu(tas gan, laikam, ir labi). Es gan mēģinu piedomāt līdzi vai pats kaut ko neesmu ieņēmis galvā un tik saku nē tikai tāpēc, ka tā liekas, bet nu nezinu kā man izdodas.
Viena sliktā lieta ir tā, ka es pēdējā laikā baigi iedziļinos dažādās lietās un bieži vien nedzirdu pilnīgi neko no tā, ko apkārtējie runā no otras puses runājot ar cilvēku mēģinu skatīties virsū, nevis kaut kur projām(sava veida kautrība no bērnības) .. tas nav viegli, sev visu laiku to atgādināt.
Pēdējā laikā arī saradušies daudz dažādi jautājumi par daudz dažādām tēmām.
Piemēram, ko darīt ar savu profesionālo izaugsmi. Tagad ir tāds brīdis pienācis, kad liekas, viss ir darīts, nekā jauna nav un ja ir kas jauns, tad tāpat tas vairs neaizrauj tā kā agrāk. Līdz ar to aktuāls palicis jautājums, ko tad darīt ar to profesionālo izaugsmi. Kurā virzienā iet? Iedziļināties vairāk savā darbā vai tomēr mēģināt iekarot kaut kādas jaunas sfēras. Pēdējie jautājumi radušies sekojot līdzi kāda sena drauga izaugsmei(ja to var tā nosaukt). Viņš iekārtojas vienā darbā, atrod labāku, aiziet uz to, tur viņam piedāvā augstāku amatu, utt. Radusies tāda sajūta it kā es sēdētu uz vietas. Agrāk man ļoti nepatika “sēdēt uz vietas”(domāts tēlaini), bet varbūt vienk. apstākļi piespieda nepatikt? Jo, ja runa iet par darbu, tad tiešām apstākļi bija tie, kas piespieda tik bieži mainīt darba vietas. Nu lūk beigās ir tā, ka es tā īsti nesaprotu, kas man būtu jādara. Gribētos vienk. aizbraukt uz 2 nedēļām un “nochillot” pa pludmali kādā karstā zemē, piemēram kaut kur Spānijā pie vidusjūras krastiem, bet es jau visu laiku gribu un tas ir cits stāsts.
Agrāk, laikam jau, es tā īsti nesapratu kā ir dzīvot bez mērķa. Kopš kaut kādas 9 klases man vienmēr ir bijuši sava veida mērķi ko sasniegt(paralēlli vairāki). Tagad esmu kaut kur palicis un nevaru saprast, kur tad man jāiet tālāk. Ir tādi mazi nenozīmīgi “mērķīši” kā arī idejas, bet lielu, konkrētu mērķu nav, tāpēc varbūt arī ir iestājies tāds kā dzīves apmulsums.
p.s. Varbūt kāds grib nopirkt manu super, uber datoru ar visu 22″ monitoru. ja kāds ir ieinteresēts un rēķinās ap kādiem 800ls, tad droši sūtat epastu uz gm[__]nesaprot.net, aizsūtīšu parametrus, utt.. Mēs varam arī mainīties, es tev datoru ar monitoru, tu man macbook.
Vēl gribēju piebilst, ka baigi nāk miegs tāpēc tik daudz pats kaut kas rakstās.
Dienas komentārs
“Mēbeles par 9 miljoniem!!! (t.i. - viena videeja Riigas bērnudārza buvnieciibas izmaksas ir ap 1,5..2,0milj., tātad bibliotekas mēbeles=4,5..6 bērnudārzi!!! :)” - šeit.